ARHITEKTS KĀ MODERATORS: ALTERNATĪVI DARBĪBAS MODEĻI UN KOMUNIKĀCIJAS FORMAS

Kopsavilkums

Pēdējās desmitgadēs arhitektūras darbības lauks un loma sabiedrībā ir būtiski mainījusies. Etimoloģiski arhitekts sadalāms 2 daļās, no latīņu valodas tulkojot arhi – “galvenais” un tektonas – “būvnieks”. Par spīti vēsturiskajam prestižam, mūsdienās tas ir kļuvis par sava veida kompleksu. Līdz ar pieaugošo specializēšanos, tehnoloģiskām pārmaiņām arhitektūras process kā dogmātiska intelektuālas jaunrades forma, ja nerespektē esošos kultūrslāņus un cilvēku izpratni par vidi un lietotājiem, nedrīkst būt nor- ma mūsdienu pasaulē. Akadēmiska un no reali- tātes atrauta arhitektūra, kur izšķirošais ir vides estētika, monetārie apsvērumi un personīgie ego, nedrīkst būt mēraukla nākotnes praksēm.

Arhitektūra nespēj un nedrīkst būt autonoma – pasaule ir juceklīga un mainīga, kuras abstrahēšana un vienkāršošana ir novedusi pie tiem lielajiem izaicinājumiem, pret kuriem pasaule šobrīd atduras.

Būvniecība ir pasaulē lielākais piesārņotājs. Tās norise bez kritiskas analīzes un konteksta izjūtas spēj degradēt un atsvešināt vietas iedzīvotājus. Sarūkošās populācijas, klimata izaicinājumi un dažādi sociālie izaicinājumi pierāda, ka arhitek- tam jāuzņemas līdzatbildība vietrades procesos, izkāpjot no tradicionālā klienta–pasūtītāja rāmja. Arhitektūra kļūst par procesu un arhitekti – par procesa moderatoriem un līdzvērtīgiem sadarbī- bas partneriem.

Rakstā tiks analizēta arhitekta kā kuratora pienākums starp lietotāju un plašākiem proce- siem. Tiks apskatīti kopplānošanas piemēri (t.sk. Raumlabor Berlin), demonstrējot, kā arhitekti un radošie kolektīvi var iedzīvināt pamestas vietas un veicināt sociālo mijiedarbību.

Raksta ietvaros tiks pētītas cilvēciskas vides veidošanas paradigmas un arhitekta varas dinamikas izmaiņas.